Kāds prieks – eksistēt! Tikai redzēt, kaut tikai redzēt tik šos dūmus un gaismu. Ja man nebūtu roku un kāju, un es būtu varējis tikai sēdēt uz soliņa un vērot rītausmu, jau tas mani būtu darījis laimīgu. Ir nepieciešams tikai viens – redzēt un elpot. Nekas nesniedz tādu baudu kā krāsas…

Ar vārdiem var tik daudz. Tik daudz melot. Izpušķot. Kļūdīties. Tā ir milzu lavīna, kas nogāžas pār tevi, ja pakustini kaut vienu vārdiņu. Tā sāk ripot un aplīp ar citiem vārdiem, un – aiziet!

Nesakiet vis: ‘Es esmu atradis dvēseles īsto ceļu.” Drīzāk sakiet: “Esmu sastapis dvēseli, kas iet pa manu ceļu.” Jo dvēsele staigā pa dažādiem ceļiem. Dvēsele nedz iet taisnā virzienā, nedz aug taisna kā niedre. Dvēsele atklāj sevi kā zieds, kas raisa neskaitāmas ziedlapiņas.